sarrītūra: (sarīt-), ae, f.,I a hoeing, a weeding, Col. 11, 2, 27; also sartūra, Plin. 18, 27, 67, § 254; cf.: sarritor and sarritio.
sarrītūra, æ, f., sarclage : Col. Rust. 11, 2, 26 ; Plin. 18, 254.